Mēs ar vīru vienmēr esam dzīvojuši saticīgi un uzticējušies viens otram. Ziniet, kad jūs esat kopā jau 8 gadus, jūs jau zināt gandrīz visu par otru cilvēku. Tā tas ir arī pie mums, tiklīdz kaut kas notiek, otrs to vienmēr uzzin.
Tā lūk es pēdējā laikā sāku ievērot dīvainības vīra uzvedībā. Vai nu viņš ir pārāk dāsns, te pēkšņi jau sēž bez garastāvokļa. Reiz viņš bija kaut kā izsmelts un pēc darba dienas vienkārši gulēja gultā. Viņš saņēma kaut kādu īsziņu pēc kuras viņam uzreiz uzlabojās garastāvoklis un viņš palika jautrs.
Turklāt viņš sāka aizkavēties darbā. Kopumā visa šī situācija manī radīja aizdomas. Viņš pats kļuva nedaudz noslēpumains un izolējās no ģimenes. Iepriekš viņš vienmēr sarunājās ar bērniem un vēlējās uzzināt, kā viņiem klājas, bet tagad tā visa vairs nebija.
Es neesmu no tām sievietēm, kuras pārbauda vīra telefonu un seko tam, kurš viņam zvana, man vienkārši tas viss nepatīk. Es uzskatu, ka katram cilvēkam ir tiesības uz privāto telpu, bet šoreiz nolēmu viņu izsekot.
Lasi vēl: Būtiskas izmaiņas ar šogad skars visus TV apraides skatītājus
No rīta, dodoties uz darbu, vīrs teica, ka šodien atkal kavēsies. Es nebiju plānojusi sekot viņam visu dienu, bet bija pilnīgi skaidrs, ka viņš dodas uz darbu. Agrāk viņa darba laiks beidzās 18:00, bet nesen viņš sāka kavēties un nenāca mājās līdz vēlam vakaram, tāpēc es nolēmu doties uz viņa biroju ap sešiem.
Es palūdzu draudzenei, viņai bija sava mašīna, mēs izbraucām apmēram 17:30 un uz vīra darba laika beigām bijām klāt. Viņš iznāca no darba minūti minūtē, pulksten 18:00, iekāpa mašīnā un aizbrauca. Es lūdzos, lai tikai tas nebūtu tas, par ko es domāju. Pa ceļam mans vīrs apstājās pie aptiekas un pēc tam mēs braucām vēl apmēram minūtes desmit.
Mēs jau izbraucām ārpus pilsētas, un tad vīrs apstājās netālu no kādas privātmājas. Mēs apstājāmies nedaudz tālāk, lai mūs nevarētu redzēt. Vīrs iegāja mājā. Viņš vienkārši atvēra vārtus, iegāju iekšpagalmā un iegāja nelielā mājā. Viņš tur sēdēja stundu un šī stunda ilga veselu mūžību. Un tad es neizturēju, pateicu, lai notiek, kas notikdams, un devos uz māju.
Tikpat kareivīgi atvēru vārtus un iegāja mājā. Man līdzi bija lauznis, kurš bija vecs un nolietojies. Es tikpat ātri atvēru durvis un iegāju istabā. Šajā mazajā istabiņā sēdēja mans, blakus kādam sirmgalvim. Ieraugot mani, mans vīrs bija ļoti pārsteigts un jautāja, kā es šeit nokļuvu. Uz galda es ieraudzīju kaut kādas tabletes.
Mans vīrs uzreiz saprata, ka es viņu izsekoju, skaļi iesmējās un iepazīstināja mani ar veco vīru. Šis vecais vīrietis izrādījās mana vīra mirušā drauga dēls. Vecais vīrietis nesen saslima, tāpēc mans vīrs devās pie viņa, veda viņam zāles un centās vismaz kaut kā veco vīru izklaidēt. Vecais vīrietis izrādījās ļoti inteliģents, izglītots un pieklājīgs.
Grāmatas plauktos bija visur. Viņš man rādīja savus ordeņus, melnbaltās fotogrāfijas. Man bija tik žēl viņa, un es biju tik lepna par savu vīru, viņš man pat neteica ne vārda par to. Es biju ļoti pārsteigta, tas noteikti nebija tas, ko es gaidīju.
[…] Vīrs sāka bieži aizkavēties darbā. Nolēmu viņu izsekot un biju pārsteigta par to, ko ieraudz… […]